Mājdzemdību fotostāsts

2021.gada otrajā "Mans Mazais" numurā publicēts skaists mājdzemdību stāsts, kura tapšanā biju laimīga piedalīties. Šis stāsts kārtējo reizi apliecināja, ka satiekas tie, kuriem jāsatiekas, lai komandas darbā dzimtu kaut kas brīnišķīgs. Man personīgi tas kārtējo reizi deva pārliecību, ka vēlos fotografēt dzemdības vēl un vēl. Sūtu šo ziņu kosmosā un visiem, kas to lasa un atrod 💗

Mājdzemdības un dūlas atbalsts tajās

Raksts modificētā formā publicēts 2020.gada 24.martā portālā mammamuntetiem.lv

Dūla seko sievietes – savas klientes – vajadzībām. Atkarībā no šīm vajadzībām sieviete arī izvēlas dzemdību vietu. Dzemdību vietas izvēle visupirms ir stāsts par to, kādā vidē un ar kādiem cilvēkiem sieviete jutīsies droši un komfortabli, lai spētu pēc iespējas mierīgāk un bez lieka satraukuma laist bērniņu pasaulē. Vienai šo drošības sajūtu radīs stacionāra mediķu un aprīkojuma sniegtās iespējas, kamēr citu mierinās “savas sienas” un pazīstamas vecmātes nedalīta uzmanība. Protams, izvēloties dzemdību vietu, vērā jāņem arī citas sievietes vēlmes un vajadzības. Ja ir pilnīgi skaidrs, ka sievietei dzemdību laikā būs nepieciešama epidurālā analgēzija, tad jāskatās stacionāra virzienā. Savukārt, ja sievietei ir nopietna pārliecība un iekšēja nepieciešamība piedzīvot dabiskas, netraucētas dzemdības, tad iespējams apsvērt mājdzemdības. Dūla jebkurā gadījumā atbalstīs sievietes lēmumus un sniegs nepieciešamo informāciju, lai sievietei atvieglotu to pieņemšanu.

Dzemdības ārpus stacionāra – savās mājas vai dzemdību mājā – ģimenes Latvijā brīvi var izvēlēties jau gandrīz 15 gadus. Latvijā darbojas aptuveni 10 vecmātes, kuras pieņem mājdzemdības, un ik gadu no visu dzemdību skaita aptuveni 1-1,5 procenti ir plānotas ārpusstacionāra dzemdības.[1] Šobrīd mājdzemdību aktualitāte, iespējams, mazliet pieaug, ņemot vērā apstākļus, kādos atrodas visa pasaule un arī Latvija. Proti, lielākajā daļā stacionāru šobrīd liegts sievieti pavadīt pat vienai atbalsta personai – vai tas būtu mazuļa tētis, sievietes māsa, draudzene vai dūla.[2] Taču daļai sieviešu var būt ļoti svarīgi nepalikt dzemdībās bez savu mīļo līdzcilvēku atbalsta un būt kopā ar kādu no savējiem. Tas var kļūt par iemeslu pārskatīt savus plānus attiecībā uz dzemdību vietas izvēli un izvēlēties laist bērniņu pasaulē tur, kur sievietes tuviniekiem vai dūlai nav liegts piedalīties, proti, mājdzemdībās.

Uz mājdzemdībām attiecas vairāki normatīvie akti, no kuriem izceļami Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumi Nr. 611 “Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība”. Bez normām, kas attiecas uz jebkurām dzemdībām, no šiem noteikumiem izriet, ka mājdzemdības iespējamas tad, ja 30 minūšu laikā iespējama sievietes un jaundzimušā pārvešana uz stacionāru. Mājdzemdības var pieņemt vecmāte vai ārsts, kurš ar sievieti noslēdz līgumu, kurā izskaidroti iespējamie riski, noteikta maksa par pakalpojumu (valsts un parasti arī apdrošinātāji mājdzemdības neapmaksā) un citi nosacījumi. Tāpat noteikumi paredz, kādam aprīkojumam jābūt līdzi vecmātei vai ārstam, kurš pieņem mājdzemdības, un kādos gadījumos sieviete un mazulis jāpārved uz stacionāru.

Gatavošanās mājdzemdībām ir nopietna. Tam jābūt izsvērtam lēmumam no sievietes un arī viņas partnera puses. Mājdzemdības nevajadzētu izvēlēties tikai tāpēc, ka “daudzi tā dara”, “mana draudzene dzemdēja mājās un viņai patika” vai “internetā daudzi stāsta šausmu stāstus par stacionāros piedzīvoto”. Jā, kaut kas no tā visa mūs, protams, var iespaidot un iespaido. Taču sievietei ir jāatrod savs pamatojums, jāvar un jāgrib uzņemties atbildība par savām dzemdībām. Vēlme dzemdēt dabiski ir apsveicama, bet bez atbilstošas garīgas, emocionālas un fiziskas gatavības viss tomēr var nenotikt tik vienkārši, kā iecerēts.

Arī vecmāte vai ārsts īpaši rūpīgi izsvērs, vai konkrētā sieviete un viņas situācija ir piemērota tam, lai bērniņu laistu pasaulē mājās. Vecmāte vai ārsts izvērtēs visus riskus gan attiecībā uz grūtniecības norisi, sievietes veselību un iespējamiem sarežģījumiem dzemdību laikā, gan viņas emocionālo stāvokli un gatavību dzemdībām. un, ja šie riski būs, neuzņemsies pieņemt mājdzemdības.

Mājdzemdību vecmātei ir iespējas un resursi jau grūtniecības laikā veltīt savai klientei tik daudz laika un uzmanības, cik nepieciešams, pievēršoties arī viņas emocionālajai labklājībai un gatavojoties dzemdībām, kurās savukārt kliente saņem nedalītu vecmātes aprūpi visu laiku, kopš vecmāte pie viņas ieradusies. Savā ziņā mājdzemdību vecmāte arī dūlo savu klienti. Tomēr dažkārt sievietes izvēlas saņemt dūlas pakalpojumus arī mājdzemdībās. Latvijas Dūlu apvienības apkopotā informācija liecina, ka dūlas piedalās aptuveni 10 procentos mājdzemdību.

Mājdzemdības man ir tuvas kā mammai, kā dūlai un arī fotografējot dzemdības. Gan manis pašas piedzīvotās mājdzemdības, gan tās, kurās man ir bijis gods piedalīties, ir īpašas dāvanas manā dzīvē, un atmiņas par tām mani silda un stiprina joprojām. Piedaloties mājdzemdībās kā dūla, tāpat kā savās mājdzemdībās, vienmēr esmu jutusies pilnīgi pārliecināta un droša, zinot, cik profesionālas, iejūtīgas, zinošas ir Latvijas mājdzemdību vecmātes un cik veikli viņas tiek galā arī ar sarežģītākām situācijām. Manu vecmāšu sirsnīgais atbalsts un mīlestība, kuru saņēmu grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā, bijis viens no iemesliem, kāpēc pati uzsāku dūlas ceļu.

Kā jau minēju, dūlas darbs ir sekot sievietes vajadzībām. Tādā ziņā īpaši neatšķiras dūlas darbs atkarībā no dzemdību vietas – katra sieviete un viņas vajadzības ir īpašas, katra grūtniecība un dzemdības ir atšķirīgas. Grūtniecības laikā, gatavojoties mājdzemdībām, sieviete ar dūlas palīdzību tāpat mēģinās atklāt resursus, kas varētu palīdzēt dzemdībās, pārrunās dzemdību un pēcdzemdību plānu (vai vēlmes), pievērsīs uzmanību īpašiem satraukumiem vai bailēm. Savukārt dzemdībās dūla būs klāt tieši tik daudz un tuvu, cik sievietei nepieciešams. Dažkārt dūlai atliek vien vērot sievietes spēku, intuīciju un varēšanu, baudīt to, kā sieviete un mazulis dara to, kas viņiem jādara, un kā mazuļa tētis sargā viņu mīlestības telpu.

Mājdzemdībās sievietes partneris ir savā vidē un var justies mierīgāks, atbalstot sievieti viņai nepieciešamajā veidā, īpaši, ja mājdzemdības ir pāra abpusējs lēmums un vīrietis jūtas droši. Atrašanās mājās dod vīrietim arī iespēju uzņemties “lauvu tēta” lomu un “sargāt perimetru”, bet pārāk tuvu notikumu epicentram netuvoties. Katrā no šiem gadījumiem dūlai ir sava loma: pirmajā – stiprināt vīrieša drošības sajūtu un pārliecību par viņa sniegtā atbalsta nozīmi, otrajā – ļaut vīrietim atrasties drošā attālumā, vienlaikus parādot, ka viņa partnere saņem viņai nepieciešamo atbalstu.

Lai gan dūlas pienākums ir galvenokārt rūpēties par sievieti un viņas vajadzībām, nepieciešamības gadījumā dūla dzemdību laikā var pieskatīt arī ģimenes vecākos bērnus, jo arī tas taču sievietei rada nepieciešamo drošības sajūtu un viņa var ļauties dzemdībām. Visi šie jautājumi izrunājami iepriekš, tiekoties ar dūlu grūtniecības laikā.

Esmu novērojusi, ka mājdzemdībās sievietes viegli un ātri atrod savu dzemdību ritmu, nonāk savā “dzemdību pasaulē”. Iespējams, ka tas izskaidrojams arī ar to, ka sievietei nav nekur jādodas, nav jāpierod pie svešiem apstākļiem, smaržām, spilgtas gaismas, neredzētiem cilvēkiem. Pazīstamā vide ļauj sievietei noskaņoties dzemdībām un dūlas darbs ir maigi viņu tajā atbalstīt, iedrošinot un apliecinot, ka viss rit savu dabas noteikto gaitu. Nereti šādās dzemdībās tiek dziedinātas iepriekšējās dzemdībās gūtās emocionālās traumas.

Noslēgumā vēlos teikt, ka mājdzemdības nav nepieciešamas un pat vēlamas visiem, noteikti ne. Katram mums ir savas robežas, savas prasības un sava drošā vieta. Lai gan pati esmu pārliecināta mājdzemdību mamma, es nevienai sievietei, vai tā būtu mana draudzene, māsīca vai kliente, neteikšu: “Klau, tev noteikti vajadzētu dzemdēt mājās!” Es arī nesaku, ka, dzemdējot ārpus stacionāra, nebūtu iespējams gūt dzemdību traumu. Tāpat es neapgalvoju, ka lieliskas dzemdības nevar piedzīvot stacionārā, protams, ka var. Turklāt jēdziens “labas dzemdības” vai “lieliskas dzemdības” ir subjektīvs un katra sieviete ar tām sapratīs ko citu, bet lielākoties šādi mēs par dzemdībām sakām tad, kad dzemdībās piedzīvotais ir sakritis ar gaidīto, nav piedzīvota vilšanās.

Līdz lēmumam par mājdzemdībām jānonāk katrai sievietei pašai. Taču par to, ka mana pozitīvā pieredze tieši vai netieši kādu ir pamudinājusi uz mājdzemdībām vai vismaz šīs iespējas apsvēršanu, gan tikai priecājos. Un tie laimes hormoni, kurus esmu noķērusi, dūlojot un fotografējot mājdzemdības, ir ļoti īpaši.

Ar sveicieniem Pasaules Dūlu nedēļā,

Līga

---

[1] Sk. Slimību profilakses un kontroles centra  apkopojumu “Statistikas dati par dzemdībām un jaundzimušajiem Latvijā 2008-2018”. Pieejams šeit

[2] Runa ir par šobrīd jaunā CORONA vīrusa dēļ stacionāros noteiktajiem ierobežojumiem. Līdz ierobežojumu atcelšanai dūla klātienē var sievieti atbalstīt vienīgi plānotās ārpusstacionāra dzemdībās, savukārt atbalstu dzemdībās stacionārā šobrīd dūla var sniegt vienīgi attālināti.

Kāds labums no dūlas grūtniecības un dzemdību laikā sievietei un ģimenei

Raksts publicēts žurnālā "Mammām un Tētiem" 2017.g., Nr.11. Oriģinālais raksts šeit.

Dūlas sniedz nemedicīnisku – emocionālu, fizisku un informatīvu – atbalstu. Dūla ievēro pamatprincipu – sekot sievietes (ģimenes) vajadzībām un sniegt tieši šai sievietei un viņas ģimenei nepieciešamo palīdzību. Vistiešāk un vislielāko dūlas atbalsta daļu visā sadarbības laikā saņem sieviete. Viņa ir galvenā noteicēja par visu, kas notiek ar viņu un viņas mazuli grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā, un, visticamāk, pati arī izlēmusi par dūlas palīdzības nepieciešamību.

Emocionālais atbalsts
Emocionālā atbalsta sniegšana ir nozīmīgākā dūlas darba daļa. Grūtniecības laikā sieviete dūlu parasti meklē tad, ja vēlas pēc iespējas labāk sagatavoties dzemdībām vai arī izjūt satraukumu, bailes. Piemēram, tās var būt bailes no dzemdībām, šaubas, kā tikt galā pēc mazuļa piedzimšanas, bažas par savu vai mazuļa veselības stāvokli. Dažkārt sievietei šo laiku neļauj izbaudīt iepriekšējā ne pārāk pozitīvā dzemdību vai kāda cita pieredze. Nereti topošajai māmiņai īsti nav neviena, ar ko savu satraukumu vai vienkārši sakrājušās domas pārrunāt.

Tā kā sieviete gaidību laikā ir emocionāli jūtīgāka (ko daba paredzējusi, lai sieviete spētu sadzirdēt sevi un mazuli), tad var būt, ka medicīniski ar grūtniecību viss ir kārtībā, taču jaunā māmiņa jūtas „izolēta”. Apkārtējie bieži vien, labu gribēdami, attrauc, ka viss būs kārtībā un „neķer kreņķi”. Patiesībā šajos brīžos sievietei nepieciešams līdzās cilvēks, kurš viņā ieklausās. Tieši tāpat ieklausās, kā viņa klausās savā bērnā un to darīs pēc viņa piedzimšanas. Būt uzklausītai – tas ir labs pamats mammas attiecībām ar mazuli!

Arī dzemdībās un pēcdzemdību periodā dūla atbalsta sievieti emocionāli. Tas ir uzmundrinošs, iedrošinošs vārds, acu skatiens, pieskāriens, vienkārši līdzās būšana, kas var sniegt nepieciešamo drošības sajūtu un mieru. Sievietes bieži vien vēlāk atceras, cik uzmundrinoši ir bijis redzēt savās dzemdībās kādu, kurš ir pazīstams. Tas mazina spriedzi, ko rada nezināmais, un palīdz „palikt pie sevis” radību procesā.

Savukārt pēcdzemdību periodā, īpaši, ja pasaulē nācis pirmais mazulis, atbalstoša klātbūtne sievietei var būt ļoti nozīmīga – ir tik daudz jautājumu, kā un ko darīt, vai viss ir kārtībā, vai es visu daru pareizi… Jaunā māmiņa izjūt palielinātu emocionālo jūtīgumu, jo turpinās viņas izziņas un pielāgošanās ceļš attiecībās ar mazuli. Iespējams, pirmajos mēnešos pēc dzemdībām tieši dūla var kļūt par to cilvēku, kam piezvanīt, nebaidoties izklausīties smieklīgi un esot atklātai.
 

Informatīvais atbalsts
Ar emocionālo atbalstu cieši saistīts ir arī informatīvais atbalsts. Zināšanas palīdz justies mierīgākiem. Gaidot pirmo mazuli, viss jaunais un nepieredzētais var šķist ļoti satraucošs un ir daudz jautājumu, bet draudzeņu vai radinieču, kam tos uzdot, līdzās var nebūt. Un pat, ja šādas pieredzējušas sievietes līdzās ir, nereti viņas dalās savā pieredzē, tajā, kas viņām ir vai nav izdevies, savās veiksmēs un traumās. Tas, protams, arī var būt ļoti noderīgi, taču bieži vien apkārtējie nespēj iejusties topošās māmiņas situācijā un saklausīt viņas vajadzības, tā vietā par vienīgo pareizo ceļu pasludinot savu pieredzi.

Turpretī dūla mēģina sajust, cik daudz informācijas kliente ir gatava dzirdēt un saņemt. Dūla nemāca un nepamāca, kā dzīvot un kā rīkoties. Dūla nevar pieņemt lēmumu savas klientes vietā, bet var sniegt tieši konkrētajai sievietei nepieciešamo informāciju. Jāatzīmē, ka dūla ir atbalsta persona ne tikai tām mammām, kas vēlas dzemdēt dabiski, viņa būs līdzās, lai kādas būtu sievietes izvēles. Piemēram, arī tad, ja sieviete, apsvērusi visus par un pret, vēlas izmantot atsāpināšanu vai nevēlas zīdīt mazuli pati.

Fizisks atbalsts dzemdību laikā
Fiziskais atbalsts vairāk izpaužas dzemdību laikā – dūla palīdz sievietei ieņemt vai nomainīt pozu, atbalsta viņu, ejot dušā, vannā vai uz tualeti, palīdz pārģērbties, iedod padzerties vai kaut ko uzkožamu. Arī masāžu un šūpošanu rebozo lakatos var pieskaitīt pie dūlas sniegtā fiziskā atbalsta. Pēcdzemdību periodā dūla var palīdzēt aprūpēt mazuli, pielikt viņu pie krūts, arī veikt citus ikdienišķus darbus, kas jaunajai māmiņai var nebūt pa spēkam tūlīt pēc bērna laišanas pasaulē. Īpaši noderīgs šis atbalsts var izrādīties tad, ja sievietei bijis ķeizargrieziens.

Dūlas atbalsts ģimenei – kā tas izpaužas?
Pat ja dūlas atbalstu tiešā veidā saņem tikai sieviete – topošā vai jau esošā māmiņa  –, netieši to izjūt visa ģimene. Sieviete pēc dūlas apmeklējuma var justies mierīgāka, līdzsvarotāka, uzklausīta un sadzirdēta, līdz ar to viņai ir vairāk, ko dot savai ģimenei. Taču nereti dūlas tiekas arī ar grūtnieces tuviniekiem, īpaši, ja dzemdībās plāno piedalīties nevis mazuļa tētis, bet kāds cits – sievietes māsa, mamma, draudzene. Šādā gadījumā dūlas atbalsts daudzējādā ziņā līdzinās tam, ko viņa sniedz mazuļa tētim. Tomēr katrā situācijā ir savas īpatnības, kas tiek ņemtas vērā attiecībās ar sievieti.

Ļoti interesanta var izveidoties dūlas sadarbība ar gaidāmā mazuļa brāļiem un māsām. Dūla viņiem var skaidrot ar mazuļa ienākšanu ģimenē saistītos jautājumus, palīdzēt sagatavoties pārmaiņām, stiprināt viņu savstarpējo saikni ar ģimenē gaidāmo mazuli. Ja dzemdības notiek mājās un to laikā mājās paliek arī vecākie bērni, un sievietei vairāk atbalsta sniedz vīrs vai vecmāte, dūla nepieciešamības gadījumā var vairāk uzmanības veltīt tieši vecākajiem bērniem, izskaidrot notiekošo un ļaut viņiem justies droši un aprūpēti.

Ir tāds teiciens – dūla mammo mammu. Dūla iemīl, sajūt sievieti kā savu bērnu, kuru atbalsta, iedrošina, apčubina grūtā, taču nozīmīgā brīdī. Tādējādi dūla atbalsta sievieti viņas esošajā ģimenes sistēmā, un viņu savstarpējām attiecībām ir daudz dažādu nokrāsu un līmeņu.

Mazuļa tētis un dūla – katram sava loma
Mūsdienās ļoti izplatītas ir ģimenes dzemdības, un daudzi tēti labprāt tajās piedalās. Tomēr dažkārt tiek aizmirsts pavaicāt, vai tiešām tā ir patiesa vīrieša vēlme vai vienkārši liela atbildības izjūta pret savu ģimeni, kas liek pieņemt šādu lēmumu. Ikviena pāra attiecības ir individuālas, ar tikai šim pārim piemītošo noskaņu. Tieši tāpat tas būs dzemdībās – katram ģimenes dzemdības nozīmēs ko citu un niansēs izpaudīsies citādi. Tas, cik daudz, cik tuvu un cik ļoti sieviete un vīrietis vēlas būt kopā radību procesā, katrā ģimenē būs atšķirīgi. Šeit nav vietas „pareizi” vai „obligāti”, vai „visi tā dara”. Savā ziņā dūlas klātbūtne palīdz pārim palikt patiesiem vienam pret otru, kā arī netraucē būt kopā šajā notikumā.

Arī mazuļa tētim grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laiks var būt satraucošs un dažādu jautājumu pilns. Vīrietim biedējoša var būt bezspēcības izjūta, apzinoties, ka mīļotajam cilvēkam jāpārdzīvo kaut kas tik liels un arī sāpīgs. Tāpat vīrieti var biedēt tieši dzemdību medicīniskā, fizioloģiskā puse. Par to lielā mērā „paldies” varam teikt arī sabiedrībā klejojošiem šausmu stāstiem par dzemdībām, kā arī filmām. Tāpēc radībām nav jāgatavojas tikai sievietei, arī vīrietim ir jābūt pietiekami sagatavotam, lai bērna pasaulē nākšanas brīdī būtu sievai atbalsts, nevis otrādi.

Ja vizītēs pie dūlas piedalās arī sievietes partneris, dūla var viņa bažas kliedēt un atbildēt uz jautājumiem. Vīrietim ir svarīgi rūpēties un sargāt savu ģimeni. Tas iespējams vienīgi tad, ja viņš pats jūtas par sevi pārliecināts un drošs. Pat ja mazuļa tētim viss ir skaidrs un satraukumu nav, būtu vēlams, lai vismaz vienu reizi grūtniecības laikā kopā ar sievu vizītē pie dūlas ierodas arī viņš, jo, visticamāk, dzemdībās visiem būs jāsadarbojas. Tāpēc ir svarīgi iepazīties jau pirms lielā notikuma. Ja dzemdības plānotas stacionārā un nav līguma ar vecmāti vai ārstu, tad, iespējams, dūla ir vienīgais pazīstamais cilvēks, kurš ir līdzās pārim dzemdībās. 

Dažkārt, īpaši pirms pirmajām dzemdībām, ir grūti iedomāties, ko sagaidīt, kāda veida atbalstu vēlēties no vīra, vecmātes, dūlas. Tikšanās laikā dūla pārim palīdz saprast, kādas viņi vēlas gaidāmās dzemdības un ko sagaida viens no otra. Dūla var „iztulkot” topošās māmiņas un tēta vajadzības, ja pašiem par tām nav izdevies atklāti izrunāties.

Dūlas klātbūtne dzemdībās arī vīram var sniegt drošības sajūtu, līdz ar to viņš var justies nepiespiestāk un atbalstīt savu sievu brīvāk. Dūla neaizvieto sievietes partneri un nesacenšas ar viņu par to, kurš prot labāk atbalstīt jauno māmiņu. Gluži pretēji – dūlas uzdevums ir stiprināt pāra savstarpējās attiecības un saikni. Dūla iedrošina partneri ieklausīties sievas vajadzībās vai nepieciešamības gadījumā iesaka viņam konkrētus palīdzības sniegšanas paņēmienus. Brīdī, kad pāris dzemdību laikā izjūt dziļu vienotību un mīlestību, dūla taktiski atkāpjas maliņā un nejaucas pa vidu – atbalsts, kādu sievietei var sniegt tuvs cilvēks, vīrs, ir neaizstājams.

Pēcdzemdību rituāli mazulim un māmiņai – ģimenes saliedēšanai un stiprināšanai
Pēcdzemdību periodā dūlas piedāvā dažādus rituālus mazulim un māmiņai, kas jauno ģimeņu vidū iemanto arvien lielāku popularitāti. Tas ir īpašs veids, kā svinēt bērna piedzimšanu, bet jo īpaši  – kā godināt un lolot jauno māmiņu. Liela nozīme šajos rituālos ir visai mazuļa ģimenei, tās līdzdalībai un atbalstam. Nereti piedalās ne tikai vecākie brāļi un māsas, bet arī omītes un opīši, citi tuvinieki – tas var būt ģimeni vai pat dzimtu saliedējošs un stiprinošs pasākums.

Viens no šādiem rituāliem ir pirtīžas, kas tradicionāli bijusi zīdaiņa pirmā vanniņa. Pirms paša rituāla dūla ar vecākiem pārrunā piedzīvoto dzemdībās, to, kā mazulis jūtas ģimenē un kā jūtas ģimene, kad tajā ienācis mazulis. Tētis rūpējas par pirts kurināšanu (tā var būt arī simboliska pirts – pirtīžas var notikt arī, piemēram, vannas istabā, ja ģimenei tā ērtāk). Savukārt mamma vāra īpašu ziedu un augu novārījumu, kuru pievieno vanniņas ūdenim, tāpat kā vairākus simboliskus priekšmetus, kas varētu mazuli stiprināt. Bērnu liek vanniņā un maigi mazgā, bet katrs ģimenes loceklis viņam pasaka savu vēlējumu. Kad vannošanās beigusies, mazuli liek pie mammas krūts un maigi izmasē (šo procesu sauc arī par „saru dzīšanu”).
 Pēc tam bērns tiek aprūpēts, pabarots, saģērbts un nodots tēta vai kāda cita ģimenes locekļa gādībā. Būtiski, ka sieviete var justies mierīga par to, ka mazulis ir drošībā un mīļa cilvēka aprūpē, lai pati pilnvērtīgi ļautos atpūtai un lutināšanai. Protams, katrā gadījumā bērna vajadzības ir primārās – par viņa labsajūtu tiek padomāts visupirms, arī tad, ja tāpēc jāpārtrauc rituāls.

Tad pienāk laiks rituālam jaunajai māmiņai, kurai pēc dzemdībām jāaprod ar savu jauno statusu un lomu, ķermeņa formām un savām daudzšķautņainajām emocijām. Prieks par jaundzimušo un paplašinājušos ģimeni var mīties ar skumjām par to, ka bērna gaidīšanas laiks ir pagājis. Tam klāt var nākt daudz citu emociju un rūpju, ar kurām brīžiem var būt grūti tikt galā. Pēcdzemdību rituāls ir viens no veidiem, kā sieviete var atkal justies apmīļota, izbaudīt kaut nedaudz laika sev, pieņemt sevi un jauno situāciju, atgūt spēkus pēc grūtniecības un dzemdībām. Rituāls māmiņai var ietvert dažādus elementus – saudzīgu pēršanos pirtī, vieglu masāžu ķermenim vai īpašo vēdera masāžu, aizvēršanas masāžu ar rebozo lakatiem, kā arī citas ķermeniskas tehnikas, kuras piedāvā dažādas dūlas – atliek tikai vienoties par to, kas sievietei varētu būt nepieciešamāks un patīkamāks.

Autores: dūla Līga Liepa-Kivilande, dūla apmācībā Anita Oļukalna

Būt par dūlu

2017.gada žurnālā Mans Mazais publicēta mana sleja par to, kā tas ir - būt dūlai. Protams, tas ir vēl daudz kas vairāk nekā bija iespējams pateikt atļautajā apjomā. Būt dūlai - tā ir pozitīva atkarība, celšanās un steigšanās uz mašīnu nakts vidū ar priecīgu satraukumu. Intensīvi kopā pavadīts laiks ar sievieti un viņas ģimeni. Nenovērtējama dāvana piedzīvot mazuļa piedzimšanas brīdi, lai kāds tas arī būtu. Un vēl un vēl, un vēl... 

Neizbēgami tās ir arī atvadas - jo katrām dūlas un klientes attiecībām reiz pienāk gals. Dažreiz šīs attiecības atdzimst pēc kāda laika, kad ģimene dūlu meklē vēlreiz. Dažreiz šīs attiecības pārtop kādās citās attiecībās. Taču dažreiz tās beidzas pavisam - tas jāpieņem, tām jāpateicas un jāpalaiž.

Pēdējā reize

Feisbukā atradu vienu šādu dzejoli - prozu. Iztulkoju, jo uzrunāja. Tobrīd biju ļoti tuvu vienai šādai pēdējai reizei. Tikai, atšķirībā no daudzām citām pēdējām reizēm, to apzinājos. Gaidīju to un baidījos. Un skumu, protams. 

Dažādu apstākļu dēļ februāra sākumā beidzu zīdīt savu gadu un gandrīz piecus mēnešus veco meitiņu. Pēc pāris nedēļām bija plānots neliels izbraukums vienai pašai bez ģimenes ārpus Latvijas. Tāpat arī pati biju mazliet nogurusi no tā, ka visu nakti mani izmanto par knupi, mugura sāpēja, ērti iekārtoties nespēju. Tad nu saņēmāmies un to izdarījām. Pirmā nakts bija traka, pēc tam palika daudz vieglāk. Kādā ceturtajā naktī viņa pat īsti vairs nepamodās un gulēja visu nakti. Man tas bija kā brīnums - ka arī es varu gulēt nepamostoties. 

Man pašai otrajā dienā pēc tam, kad naktī vairs krūti nedevu (pa dienu nebaroju jau ilgāku laiku), uznāca tāds drudzis, kāds nebija bijis sen. Izrādījās, ka tomēr Ieva bija diezgan daudz no vienas krūts izpumpējusi pa naktīm, krūts kļuva cieta. Divu stundu laikā man temperatūra uzcēlās gandrīz līdz 40 un tad atkal tikpat ātri nokrita līdz 37. Tas bija tāds trekns punkts uz "i", jutos kā atlīdzinājusi Ievai par to, ka atņēmu viņai to, kas viņai bija tik svarīgs. Vēl nākamajā dienā mēģināju pielikt Ievu pie krūts, lai uztaisītu kādu selfiju par piemiņu, bet viņa tik bišķi uzēda un kārpījās no klēpja ārā. Viss bija pagājis.

Ieva joprojām guļ mūsu gultā, bet aizmigšanas rituāls ir pavisam citāds. Viņa man apķeras ar rociņām ap kaklu, dod bučas, bužina matus. Agrāk bija vajadzīgs tikai viens - pups. Tā kā katras beigas ir kāds jauns sākums, tā ir taisnība. Taču manuprāt nav nekas slikts, ja kādu brīdi mēs paskumstam par beigām. Lai pēc tam ietu uz priekšu un priecātos par jauno sākumu.

Pirtīžas - ceļamaize bērniņam

Raksts "Manā Mazajā", kurā dalos pieredzē par piedzīvotajām pirtīžām. Dūlas Daces Miezītes foto pirmajā lapā gan nav īstais :)

Kā tev var palīdzēt dūla

Intervija "Manā Mazajā" 2015.gada martā, kopā ar Lindu Rozenbahu un Līgu Giniborgu.